Mana mamma bija izlēmusi precēties ar vīrieti no Ventspils, kurš mums jau no pirmās dienas šķita aizdomīgs…
“Mana māte taisās precēties,” – pateica Pēteris sievai, iekrītot krēslā. Esot iepazinušies kaut kādus kursos, sākuši attiecības, viņš ir atraitnis, tagad taisās precēties.
“Normāli!” – Anna bija pārsteigta. “Un es domāju, ka cilvēki tādā vecumā par to nedomā…”.
“Vēl jau vajadzētu pavērot, kas tas par vīrieti… Man pagaidām viss galvā nesaliekas, ka 65 gadu vecumā viņa izdomājusi kļūt par līgavu,” – Pēteris turpina pārdzīvot.
“Bet tu par ko citu labāk padomā. Visdrīzāk, ka šis vīrietis domā pie tavas mammas pārcelties dzīvot,” – Anna turpināja.
“Visdrīzāk… dzīvoklis viņai liels, pašā centrā,” – atbildēja Pēteris.
“Var rasties problēmas… Nedod Dievs, ar tavu mammu kaut kas notiks un viņš vēl sāks pretendēt uz viņas dzīvokli,” – skaļi nodomāja Anna. Pēteris atzinās, ka par to īsti nebija padomājis.
Pēc dažām nedēļām bija svētku pusdienas, kurās Pētera mamma iepazīstināja dēlu un viņa sievu ar savu jauno izredzēto. Edgars izrādījās divus gadus vecāks, itin enerģisks vīrietis.
“Es jau domāju, ka tā līdz dzīves beigām nodzīvošu tagad viens pats, bet, re, kādu pārsteigumu man sagādāja liktenis,” – pie vakariņu galda Edgars vērsās pie Pētera mammas Anitas.
Izpildi testu!
[ays_quiz id=”5″]
“Bet kur jūs dzīvojat un ar ko nodarbojas jūsu bērni?” – jautāja Pēteris.
“Mans vecākais dēls jau sen dzīvo galvaspilsētā, reti brauc ciemos, visu laiku domā par karjeru. Bet meita ar znotu un abiem bērniem dzīvo pie manis – mēs labi saprotamies,” – vīrietis atbildēja.
“Un tagad, tātad, jūs pārcelsieties pie manas mammas?” – pārjautāja Pēteris.
“Es saprotu jūsu jautājumu, vīrietim ir jānodrošina savai sievietei labi apstākļi. Bet mēs esam izlēmuši kopā ar Anitu, ka es dzīvošu pie viņas, jo dzīvot visiem kopā ar maniem bērniem un mazbērniem, nebūs ērti,” – viņš atbildēja.
“Es tā arī zināju, ka tā būs,” – vēlāk Anna teica vīram. – “Tagad šis padzīvojušais kungs deklarēsies tavas mammas dzīvoklī, pēc tam turpat nemanāmi savus bērnus atvilks, bet mēs nepaspēsim pat acis nomirkšķināt, kā viņš mums atņems mantojumu.”
“Man likās tāds gana sakarīgs vīrietis…” – šaubījās Pēteris. – “Labi nu tur dzīvo, kopā viņiem būs jautrāk.”
“Nu, lai dzīvo,” – samulsa Anna – “Vienkārši, man šķiet, ka tādā vecumā nav jāskrien uz dzimtsarakstu nodaļu reģistrēties un jātaisa kaut kāds cirks ar kāzām.”
Vēlāk Pēteris centās aprunāties ar savu mammu, mēģinot viņu pierunāt, ka varbūt nevajag attiecības uzreiz reģistrēt oficiāli, bet vienkārši sākt kopdzīvi zem viena jumta. Bet Anita apvainojās par tādu dēla attieksmi, un izlēma, ka viņš jūtas neērti par to, ka viņa atkal ir gatava kļūt par līgavu savā vecumā.
“Nepārdzīvo, mēs netaisīsim nekādu lielu balli. Vienkārši sarakstīsimies darbadienā, un arī kopā sāksim dzīvot, protams,” – atbildēja Anita.
“Un kas neļauj jums vienkārši dzīvot tāpat, bez laulības apliecības?” – Pēteris nepadevās. – “Es vienkārši nesaprotu šādu viņa neatlaidību, varbūt viņš ir krā***ks?”
“Cik meiteņu tev bija, pirms tu apprecējies ar Annu?” – māte pārgāja uzbrukumā. – “Es visas pieņēmu un labi izturējos, un es pirmo reizi divdesmit gadu laikā atradu sev tīkamu vīrieti, un jūs viņu turat aizdomās par visiem grēkiem?”
“Saproti pareizi, man nav nekā pret jūsu attiecībām,” – Pēteris bija dusmīgs. – “Es saprotu, jums ir tiesības uz personīgo laimi, bet kāpēc nepieciešams precēties?”
“Mēs tā izlēmām,” – atbildēja Anita, liekot saprast, ka saruna ir beigusies. “Mēs tik un tā apprecēsimies, lai ko tu arī teiktu!”.
Pēc Pētera neveiksmīgā mēģinājuma, šajā stāstā izlēma iejaukties viņa sieva Anna. Taču jaunu atbildi viņa nesaņēma, Anita negrasījās mainīt savu lēmumu.
Šķir otru lapu, lai uzzinātu kas galu galā notika
